MEDITATĪVA ORNAMENTU GLEZNIECĪBAS MEISTARDARBNĪCA kopā ar gleznotāju Inetu Freidenfeldi

Jau izsenis cilvēks veidojis ornamentu struktūras gan vienkārši dekorējot vidi, gan paužot sarežģītākus vēstījumus. Zīme, raksts, to kopums apzināti veidotā sistēmā atver prātu neverbālai komunikācijai pašam ar sevi, tas ir zināmā mērā meditatīvs process, kas palīdz harmonizēt mūsu uztveri.

Veidojot savu privāto kompozīciju vai kopējot jau esošos rakstu motīvus, atkārtojot noteiktas ritmiskas struktūras mēs ļaujamies sevis izzināšanas procesam un garīgi pašattīstamies saliedējot un izlīdzinot domu skrējienu, darba procesā sakārtojam savu emocionālo fonu.

Gleznošanas procesā tiek izmantota vēsturiskā olas temperas tehnika uz koka dēļa. Dabīgie minerālie pigmenti tiek sajaukti ar olas dzeltenuma emulsiju tādejādi radot unikālu krāsvielu, kuru klājot slāni pēc slāņa veidojas izvēlētais zīmējums.

KURSA MĒRĶIS
Iepazīties ar ornamenta veidošanas kompozīcijas pamatiem, kā arī apgūt to gleznošanas prasmes ar vēsturiski tradicionāliem dabīgiem materiāliem. Veicināt sevis pašizziņas un attīstības procesu ar mākslas valodas palīdzību.

KURSA IEGUVUMI
-Prasme kompozicionāli organizēt plakni.
-Iemaņas darbā ar vēsturiskajiem minerālajiem pigmentiem un olas temperas tehniku.
-Krāsu inteliģences izpratnes veidošana.
-Radošās domāšanas attīstība.
-Emocionālās harmonijas veicināšana un pašizaugsme.

KURSA APJOMS
Viena oriģināldarba izstrādei paredzēts četru nodarbību cikls. Iespējami vairāki cikli prasmju pilnveidošanai un sarežģītāku kompozīciju izgatavošanai.
Nodarbības notiek otrdienās no rīta 10.30 – 13.30
vai vakarā no 17.30 – 20.30
Sākot no 12. februāra.

PIETEIKŠANĀS
Lūgums līdz 10. februārim atsūtīt pieteikuma vēstuli (lūdzu, norādiet, kurš laiks Jums labāk der) un kontaktinformāciju uz e-pastu: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.,
mob. t. 26127289.
Dalībnieku skaits ierobežots! Nav nepieciešama iepriekšēja pieredze! Nodarbības paredzētas jauniešiem, pieaugušajiem un senioriem. Kurss atvērts dažādu nozaru pārstāvjiem.

MAKSA PAR NODARBĪBU
Vienas nodarbības maksa 30 Eur, maksājot par četru nodarbību ciklu uzreiz 100 Eur. Cenā iekļauti nodarbībā izmantojamie glezniecības materiāli.

PASNIEDZĒJA
Ineta Freidenfelde

Beigusi LMA Scenogrāfijas un Glezniecības nodaļas, ieguvusi Mākslas Maģistra grādu.
Vēsturiskās glezniecības tehnoloģijas apguvusi Nīderlandē un Lielbritānijā pie Kembridžas Universitātes Hamilton Kerr Instītūta profesores Renātes Woudhuysen.
Šobrīd apgūst vēsturisko ikonu glezniecību pie Latvijas Kristīgās Akadēmijas pasniedzējiem.
Praktizē glezniecības un vēsturisko mēbeļu dekoratīvās apdares renovācijas jomā.
Sīkāka informācija: inetaart.com

Pilsētas eņģeļi

No 9. novembra pasēdētavā Elizete mana izstāde "Pilsētas eņģeļi". Tā ir mana dāvana manai valstij 100 dzimšanas dienā.

Putni - pilsētas eņģeļi, kuri nemanāmi ir līdzās mums ik dienu. Silda dvēseli ar spārnu vēdām un iepriecina ar savām dziesmām.

Jau senatnē siltumu un mīlestību, dievišķo gaismu simbolizēja zelts. Zeltītā rīta gaisma izrāvusies no tumsas apskāvieniematmodina pasauli ar putnu dziesmām. Mans vēstījums šai izstādē ir par pamošanos un dvēseles gaismu kopā ar pilsētas eņģeļiem.

https://www.facebook.com/elizete25/

Topošā Mākslas zinātniece Krista Balode intervē mākslinieci Inetu Freidenfeldi

Ineta Freidenfelde ir dzimusi 1971. gadā, beigusi Liepājas lietišķās mākslas koledžu, strādājusi par mākslinieci inscenētāju Rīgas Muzikālajā teātrī, studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā scenogrāfiju un glezniecību, kā arī Amsterdamas vasaras universitātē, saņemot Nīderlandes kultūras ministrijas stipendiju. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2004. gada. Inetas glezniecībai un mākslai kopumā raksturīgs specifisks, viņai vien raksturīgs stils, abstrakcijas ar dabas elementiem, motīvi, kas atkārtojas un veido darbu ciklus (kurpes, putni u.c.), un dažādi tehniskie meklējumi zeltījuma izmantošana, gleznošana uz šauriem koka dēlīšiem, spēles ar formu un formātu.  

Vai tavā dzīvē bija tāds brīdis, kad tu skaidri saprati esmu māksliniece?

Īsti jau, nē. Sākumā gāju Pionieru pilī, mācījos zīmēšanu. Pēc tam iestājos Lietišķajos ar domu, ka patīk, pamēģināšu. Bija ļoti kārdinošs teātra dekorācijas kurss. Tajā brīdī, kad cilvēkam ir 15-16 gadu, viņš to visu redz citādāk… Es arī tagad vēl nezinu, vai esmu māksliniece. Man termins mākslinieks liekas bišķīt devalvēts.

Kāpēc tā?

Kā to lai korekti pasaka… īsi sakot, ir situācijas, kad klients atnāk, prasa mākslas darbam cenu un to uzzinājis saka “mans bērns var labāk”. Viņam mākslinieks nav profesionālis - profesija, bet tāds pieaudzis bērns, kas kaut ko krāso tāpat kā viņa bērns. Ir arī daudzi cilvēki, kuri ir iemācījušies smuki zīmēt un izkrāsot un uzreizi sajūtas lieli mākslinieki. 

Īsi sakot, negribas būt vienā kategorijā ar bērniem un krāsotājiem?

Iespējams. [smejas]

Vai bija viegli atrast savu vietu mākslā?

Es vēl joprojām meklēju. Tā vairāk ir attīstība, process. Visu laiku ir idejas un plāni, ko un kā vēl uzgleznot, kādā materiālā. Piemēram, tie paši formāti ir ļoti slidens jautājums.

Cik es zinu, tu esi studējusi arī scenogrāfiju?

Jā, tajos gados, kad stājos Lietišķajos[1] bija skatuves dekoratoru kurss. Es trāpījos laikos, kad tikko bija atgūta neatkarība, bet īsti nebija jauna sistēma, viss jau nesabruka vienā dienā. Pēc tam dabūju darbu teātrī bijušajā Operetē.[2] Likās pietiekami stabils tālākais ceļš, un bija arī ko teikt.

Vai scenogrāfija un glezniecība atšķiras?

Nē, ne gluži. Telpiskā domāšana jau saglabājas abos. Tāpat, kad iekārto savu izstādi, tad arī veido savu stāstu, rada kopējo ideju.

Kā tev liekas, kas ir veiksmīgas izstādes pamatā, kad pēc tam var teikt, jā, tā ir tieši tāda izstāde kādu es gribēju?

Tad, ja ir šis stāsts. Un ja apmeklētājs to nolasa.

Un kā ir vai jūt  to, ka nolasa?

Dažreiz jūt, dažreiz nejūt. Man liekas drusku bēdīgi, ka nav tā tradīcija - publikas saite ar mākslinieku. Protams, atnāk draugi un kaut ko pasaka. Bet draugi ir draugi, viņi tevi pazīst. Mana pēdējā izstāde šajā ziņā bija laba[3], jo tur telpu saimniece visu laiku ir uz vietas, varēja vēlāk pastāstīt. Bet ja izstādi uztaisa muzejā, tad, protams, kāda tantiņa tur sēž, bet viņai jau nav dialogs ar apmeklētāju, līdz ar to es nezinu reakcijas. Līdzīgi ir ar atgriezenisko saiti ar mākslas kritiku.

Pirms pāris gadiem Jūrmalas muzejā bija laba izstāde, man svarīgs stāsts izstāstīts kurpēs, bet vai izveidojās dialogs... nezinu.

Kāda vispār ir tava attieksme pret piedalīšanos kopizstādēs?

Dažāda, tas ir ļoti īpatnēji. Ja izveidojas vienota doma, tad kopējā izstādē piedalīties ir labi - katrs nāk ar savu pienesumu, un tas ir kā labs ansamblis. Ja esi viens, tad viens pats arī iznes visu ideju, tāds solo stāsts. Man īstenībā ļoti patīk sadarboties. Lai gan idejas ne vienmēr līdz galam realizējas, prātā jau tas viss vienmēr ir ļoti skaisti.

Ja tev būtu jāizvēlas, tu labāk gribētu, lai tavi darbi nonāk LNMM vai Venēcijas mākslas biennālē?

Noteikti Venēcijā, jo tur ir izaugsme un svaigums. Būtiski ir neiestrēgt akadēmiskajā sulā un iet tālāk. Var zīmēt akadēmiski pareizi, bet laikmetīgi. Kad braucu uz Londonu, man ir divi muzeji, kurus vienmēr gribas apmeklēt, – Tate un Tate Modern. Bet, ja pirmo vēl var arī izlaist, tad otrais ir obligātais čekpoints.

LNMM ir ļoti labs, bet tie ir konservi, apturēts laiks. Bet tas viss ir pareizi, tādam tam arī būtu jābūt. Latvijā viss ir maziņš. Laikmetīgais muzejs plānojas kaut kad nākotnē. Mums ir Kim?, kurš darbojas ar ļoti mazu izvēlētu kompāniju. Darboties ar lielu gan arī nav tā uzdevums, nav jau muzejs.

Vai tavuprāt māksliniekam ir jābūt ieinteresētam apkārt notiekošajā, politikā un tamlīdzīgi, jeb pietiek ar iekšējo pasauli?

Kaut kur pa vidu. Apkārt notiekošajā noteikti jā, bet politika tas noteikti nav mans. Bet ja cilvēkam uz to ir nosliece un svarīgi, tad tas ir jārealizē, arī tādi mākslinieki ir vajadzīgi.

Un kāpēc tevi neinteresē?

Tas liekas pārāk tā… te viņi ir, te viņi nav. Tik nesvarīgi visi tie cepeši, rīt jau tam nebūs nekādas nozīmes. Negribas sevi šķiest tajā.

Bet kā ar globāliem jautājumiem?

Tāpēc jau es gleznoju putnus. Cilvēku attieksme pret dabu, to ko mēs visu laiku maitājam un uzskatām par mazvērtīgu. Tam pamatā ir nepareiza vērtību sistēma.

Cik daudz tev mākslā nosaka sistemātisks darbs un cik iedvesma, brīdis kad gribas gleznot?

Gleznot gribētos visu laiku. To ierobežo tikai sadzīve. Bet par mākslu domāju visu laiku, pat ja fiziski nedaru. Darbi man ir galvā, es tos vispirms ieraugu. Reliģijā ir tāds jēdziens kā “redzēt garā”, varbūt tas ir skaļi teikts, bet man šķiet tas darbojas arī mākslā.

Sanāk tāda kā meditācija?

Jā, un pa vidu darbība. Tas viss saslēdzas. Ar iedvesmu koķetē tikai tie, kam nav stabilu prasmju. Tas atšķir profesionālu mākslinieku no amatiera. Es, piemēram, esmu amatiere restaurācijā, restaurēju mēbeles savam priekam, un tur man vajag iedvesmu, lai darītu, jo... nav pamatzināšanu.

Tu arī esi strādājusi par pasniedzēju. Vai tas tev ir licis no jauna paskatīties uz to, ko tu dari, uz mākslu?

Es ik pa laikam to daru vēl joprojām. Jā, no tā vienmēr iegūst. Mākslinieks dzīvo savā burbulī, ritinās uz rinķi un jūtas diezgan pašpietiekams. Bet cilvēks, kuram tu māci, viņam rodas pavisam cits jautājums. Tu to jautājumu it kā jau zini, bet neesi piefiksējis, pievērsis uzmanību, paskatījies no cita rakursa, kaut arī šis jautājums it kā visu laiku bijis acu priekšā. Tas ļoti bagātina.

Bet vai māksliniekam obligāti kaut kur jāstudē, nevar būt autodidakts?

Teorētiski var. Bet ir arī praktiskās lietas. Latvijā ir labi, tas ka mums ir Pēterburgas skola, tas ir labs zīmējums un sapratne par to, ko dari. Ideju jau tāpat var izstāstīt un iznest. Bet, ko tad, ja neesi spējīgs uzzīmēt, arī deformējot formu jāsaprot kā, lai negriež acī.

Studiju laikā biju Holandē pāris mēnešus. Un mums jau bija automātā šeit iedzīts, ka jāprot zīmēt. Pārnest no dabas. Bet viņiem sistēma ir mazliet citādāka, dabas kopēšana nav svarīga. Kolēģi skatījās, kā es to daru, un bija šoka momenti. Citādi viņi ļoti labi zīmē, bet kopēt dabu īsti neprot, kamēr akadēmijā to iedod.

Es esmu runājusi ar tagadējiem mākslas studentiem, un ir bijis, ka saka: “Pirms es sāku studēt man bija tik daudz ideju, tik daudz, ko teikt, bet nevarēju uzzīmēt. Tagad es varu uzzīmēt visu, bet vairs nav ko teikt.” Vai akadēmija neiznīcina šo vēlmi kaut ko pateikt?

Tur jau tā fiška, ka pēc tam jātiek no šī rāmja atkal ārā. Es tagad mācos ikonu glezniecību. Man tur ir ļoti daudz problēmu, bet ne tehniskās, kā krāsas jaukt vai tamlīdzīgi, to es daru nedomājot. Jo pati māksla ir problēma, ne tehniskās lietas. Tajā brīdī, kad mākslā viss paliek vienkārši, tur kaut kas vairs nav kārtībā.

Kādas ir tavas domas par piedalīšanos rīkotos konkursos?

Konkursi noteikti ir vajadzīgi, lai arī jebkurā šādā pasākumā ir subjektīvā daļa. Bet nav jau svarīgas tās balvas, bet tas, ka vari tikt nolikts blakus un redzēt kopainu. Kādreiz bija baigais kārdinājums tikt Latvijas Mākslinieku savienības izstādē “Rudens”. Tajā varēja redzēt, kā izskatās jaunie blakus vecmeistariem. Šobrīd mazliet žēl, ka konkurss ir vairāk kuratora darbs. Viss jau ir labi un pareizi, bet tajā, kas bija, bija savs šarms. Šobrīd notiek daudz ļoti daudz labu izstāžu, bet kopainu grūti nolasīt.

Ir jau arī Pīgožņa balva ainavu glezniecībā.

Jā, bet tas ir ļoti specifiski. Pirmajā gadā tur bija daudz plašāka amplitūda. Pēc tam pielāgojās. Tagad tas ir segments segmentā. Arī milzīga amplitūda, bet neredz kopainu.

Ko tu domā par mākslas kritiku Latvijā, vai tā ir objektīva?

Tā ir maziņa. Man gribētos plašāku... Es ar to domāju, piemēram, ka Latvijas laika izdevumos tā bija ļoti plaša. Es, protams, nezinu, cik tā bija objektīva, taču tagad izdevumi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Mākslinieks nerada tikai pats sev, bet lai kaut ko pateiktu arī citiem. Mākslinieks dzīvo savā burbulī, viņam pietrūkst skata no malas. Ir vai nu slavas dziesmas vai mākslas zinātnieku retrospekcija par senajiem laikiem. Katru dienu atveras padsmit izstādes. Mākslinieki – draugi iet viens pie otra, bet kur ir mākslas kritiķi? Arī tas ir uzlikts uz mākslinieku pleciem, bet dziedāt slavas dziesmas vai kritizēt sevi ir pilnīgi infantili. Vajag skatu no malas, kas pasaka, ja sanāk, vai ja nesanāk.

Savā laikā vienai manai studiju biedrenei, kura gribēja galerijā sarīkot izstādi, atteica ar tekstu “mēs jūs nezinām un kāda garantija, kas no jums būs nākotnē”. Viņiem galvenais bija nekļūdīties! Nebija vēlmes paņemt kaut ko jaunu, nepārbaudītu. Tagad viņa dzīvo Amerikā un izstādās tur, to izstādi te tā arī nesarīkoja. Toreiz galeriju bija maz, tagad ir otrs gals var izstādīties, kas grib, ka tik maksā.

Vai māksliniekam maz ir vajadzīgs mākslas kritiķis?

Man kā man ir labi, kā ir. Bet šis ir stāsts par mūsu saskarsmi. Ir cilvēku grupas, kuras nekad nesatiekas, un ja tomēr tā izņēmuma kārtā notiek, tad ir lielie brīnumi. Šos atsevišķos burbuļus vajag salaist kopā. Un tā būtu mākslas kritiķu lieta – ieinteresēt un parādīt to profesionālo mākslu arī juristam, dakterim vai tirgus tantei viņas burbulī, lai „mākslas” uztverē viss neaprobežotos ar “izkrāso pats vai koka štruntiņu ar latvju zīmēm.

Varbūt tas ir tāpēc tā, ka mums mākslas kritikā nav autoritāšu, kurās visi klausās?

Nedomāju, ka tas ir iemesls. Es neatlasu speciāli konkrētu autoru tekstus, ja interesē, kurš uzrakstījis, tad paskatos. Var jau būt, ka citi tā dara. Es varu spriest tikai par sevi. Parasti tekstā paskatos vidus rindkopu un, ja tā ir laba, tad lasu arī visu pārējo.

Un nobeigumā ko tu teiktu jaunam cilvēkam, kurš ir nolēmis iestāties Mākslas akadēmijā, lai kļūtu par mākslinieku? Vai tas ir tā vērts?

Tur ir stipri jādomā. Kāpēc to dara. Bet tas pilnīgi noteikti bagātina, mākslas izglītība maina domāšanu.

Pastāstīšu par to, kā reiz Pedvālē vajadzēja taisīt objektu pie Ojāra Feldberga. Alise (Inetas meita – K.B.) vēl bija maziņa. Visu nedēļu nenormāli lija, bet nedēļas beigās paredzēta atklāšana. Garām nāca mācītāju grupiņa. Mans bērns tikmēr ņerkst, rāpo uz gravu. Bet es tajā brīdī biju sapinusies tīklā, viss sliktais, kas varēja notikt, bija noticis. Viņi pienāk klāt un saka: “Cik skaisti, tā ir tāda svētība!” Bet es tajā brīdī spēju tikai atbildēt: “Nevar saprast tā ir svētība vai sodība.” Darbs beigās sanāca ļoti skaists, tie bija it kā augšup ceļošies akmeņi, kur nevarēja saprast, kādā veidā tie turas. Bet tā es jūtos ik pa laikam – nevar saprast svētība vai sodība.



[1]No 1987.-1994. g. Liepājas Lietišķās mākslas koledža

[2]Rīgas Muzikālajā teātrī

[3] Izstāde “Pilsētas enģeļi”, kas notika ziedu veikalā/kafejnīcā Elizete no 09.11.2018. https://www.facebook.com/events/350277315722866/

Attēlā objekts no Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja  "Baltais mākonis" 2002 gads

Glezna Totems devusies pasaulē

Viena no manām mīļākajām tēmām glezniecībā ir putni. Labprāt tos pētu un zīmēju, lai labāk izprastu ķermeņa plastiku un raksturīgākos ieradumus. Vārnas, manā izpratnē ir izcili gudri un sociāli atbildīgi putni, turklāt izceļas ar īpašu, varbūt mazliet skarbu skaistumu.

Tā nu viena no manām vārnām ir devusies ceļā uz savām jaunajām mājām Sistēmisko Sakārtojumu Centru Rīgā (http://www.constellationsriga.lv) pie tā dibinātājas un vadītājas Ivetas Apines, lai ar putna viedumu pārlūkotu ģimenes sistēmiskos sakārtojumus darbībā.

Darba pamatne noklāta ar sudraba lapiņām, kuras saulaino mirdzumu iegūst mijiedarbojoties ar zelta imitācijas laku, kas simboliski atsaucoties uz vēsturiskajām tradīcijām atspoguļo mūžīgo sauli un kosmisko gaismas enerģiju.

Ikonu glezniecības meistarklase

Viens no šīs vasaras burvīgākajiem piedzīvojumiem bija Kristīgās Akadēmijas organizētā ikonogrāfijas un ikonu glezniecības meistarklase Jūrmalā, kur lieliskās pasniedzējas Karīnas vadībā apguvām garīgās mākslas kanonus un tehniskos noslēpumus gleznojot savu Sargeņģeli.

Nedēļas laikā rūpīgi mācoties un praktizējot „uzrakstījām” savu pirmo ikonu un iesvētījām to Kristus apskaidrošanas pareizticīgo baznīcā.

Tagad, kad pirmās iemaņas iegūtas atliek vien turpināt iesākto un pilnveidot prasmes, lai izkoptu savu iekšējo pasauli un taptu ne viena vien svētīta glezna.

Parādes portrets

Brīnišķīgās tekstilmākslinieces Agneses Vaļinieces (www.agnesevaliniece.lv) lauku mājā saimnieko lielisks kaķu galms – ciltsmāte Mince ar trim bērniem Budu, Beauty un Princesi, galma dāma Zuze un špicbuks Haklberijs. Lai iemūžinātu mājas saimi šai pavasarī tapa ikoniskais ģimenes Parādes portrets, kur katrs modelis attēlots sev visraksturīgākajā rakursā un dvēseles noskaņojumā.

Nupat apciemojot viesmīlīgo saimnieci ar prieku vēroju, cik labi darbs iekļaujas senās mājas interjerā sadziedoties ar vēsturiskās guļbūves telpas elementiem. Īstais darbs īstajai vietai.

4. Starptautiskā koka restaurācijas darbnīca

Šogad no 16. līdz 22. jūlijam pašā Aizputes sirdī Starpdisciplinārā mākslas centra Serde paspārnē norisinājās jau 4. Starptautiskā koka restaurācijas darbnīca, kur viena no grupām strādāja pie senu koka logu rāmju atjaunošanas, bet otra atjaunoja noliktavas pildbūves koka konstrukcijas, kas bija cietušas ugunsgrēkā. Nedēļas laikā Jāņa Tolpežņikova un Guntara Upenieka vadībā apgūts ne mazums prasmju un iegūtas jaunas idejas, lai padarītu apkārtni sakoptāku.

Starptautiski žūrēto Latvijas mākslinieku konkursa izstādi „100 Latvijas mākslā” rīko Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs sadarbībā ar Mākslu pedagogu apvienību. Šāda veida pasākums Latvijā notiek pirmo reizi, aicinot māksliniekus neatkarīgi no savas mākslas prakses iesaistīties konkursā un piedalīties izstādē, veidojot pilnvērtīgu šīsdienas mākslas parādi.

Konkursa izstāde „100 Latvijas mākslā” notiks no 2018. gada 6. jūlija līdz 2018. gada 9. septembrim.

Izstādes norises vieta:

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs,

Mihaila iela 3,

Daugavpils,

LV-5410,

LATVIJA

www.rotkocentrs.lv

Ar šo projektu kultūras centrs Grata JJ aizsāk tradīciju – nodibinot savu balvu vizuālajā mākslā, rosināt māksliniekus piedalīties ikgadējā vasaras izstādē, kurā plašā spektrā pārstāvēta visdažādāko virzienu māksla – pārsteigums skatītājiem, iespēja vienkopus skatīt iemīļoto mākslinieku darbus. Tulkojumā no latīņu valodas “grata” nozīmē “vēlamais”, “ar pateicību pieņemamais”.

 

Dažreiz mākslas darba radīšanas process pēc savas formas pārklājas ar rituāla būtību.

Citrreiz rituāls un māksla ir viens un tas pats.

Mākslas darba radīšanai var arī nebūt nekā kopēja ar rituālām darbībām, jo tas ir pacietību prasošs, skurpulozs darbs, tomēr rezultātā mākslinieks atver savu portālu uz līdz šim citiem nepieejamu pasauli.

Izstādes atklāšanas laiks –  pirms Līgo svētkiem, ko varam uzskatīt par mūsu latvisko mistēriju – kā mēs skatāmies uz šo seno mantojumu, vadoties no mākslinieka pieredzes?

Projektā jau izteikuši vēlēšanos piedalīties  Agate Apkalne, Laima Bikše, Artūrs Bērziņš, Rihards Delvers, Lilija Dinere, Roberts Diners, Laura Feldberga, Ojārs Feldbergs, Ineta Freidenfelde, Agnija Ģērmane, Agija Jansone, Rasa Jansone, Jūlija Jeresjko, Inga Jurova, Matiass Jansons, Daiga Krūze, Kristīne Kvitka, Dita Lūse, Silvija Meškone, Aleksejs Naumovs, Laura Pīgozne, Anda Poikāne, Ilona Romule, Skuja – Braden, Kalvis Zālītis, Nele Zirnīte un citi.

Izstāde būs apskatāma no 21. jūnija līdz 28. augustam.

Paralēli ikgadējam Vasaras festivālam Berga bazārā, kur apmeklētājus priecēs džeza mūzikas  ritmi. Konceptveikalā KLASE uz "Izsmalcinātu maltīti īstiem gardēžiem" aicinās septiņi izcili mākslinieki - tekstilmāksliniece Agnese Valiniece, gleznotājas - Ilze Preisa, Ilse Krūkle, Ineta Freidenfelde, Inga Jurāne, Maija Graudiņa un porcelāna keramiķis Andris Vēzis.
Izstādes tēma iedvesmojusies burvīgajā garšu un smaržu pasaulē. Gleznās briedīs augļi un kārdinās jūras veltes. Gatavojamies un priecājamies par saulaino vasaru!

Izstādes atklāšana 2018. gada 6. Jūnijā 18.00

Search