Topošā Mākslas zinātniece Krista Balode intervē mākslinieci Inetu Freidenfeldi

Ineta Freidenfelde ir dzimusi 1971. gadā, beigusi Liepājas lietišķās mākslas koledžu, strādājusi par mākslinieci inscenētāju Rīgas Muzikālajā teātrī, studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā scenogrāfiju un glezniecību, kā arī Amsterdamas vasaras universitātē, saņemot Nīderlandes kultūras ministrijas stipendiju. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 2004. gada. Inetas glezniecībai un mākslai kopumā raksturīgs specifisks, viņai vien raksturīgs stils, abstrakcijas ar dabas elementiem, motīvi, kas atkārtojas un veido darbu ciklus (kurpes, putni u.c.), un dažādi tehniskie meklējumi zeltījuma izmantošana, gleznošana uz šauriem koka dēlīšiem, spēles ar formu un formātu.  

Vai tavā dzīvē bija tāds brīdis, kad tu skaidri saprati esmu māksliniece?

Īsti jau, nē. Sākumā gāju Pionieru pilī, mācījos zīmēšanu. Pēc tam iestājos Lietišķajos ar domu, ka patīk, pamēģināšu. Bija ļoti kārdinošs teātra dekorācijas kurss. Tajā brīdī, kad cilvēkam ir 15-16 gadu, viņš to visu redz citādāk… Es arī tagad vēl nezinu, vai esmu māksliniece. Man termins mākslinieks liekas bišķīt devalvēts.

Kāpēc tā?

Kā to lai korekti pasaka… īsi sakot, ir situācijas, kad klients atnāk, prasa mākslas darbam cenu un to uzzinājis saka “mans bērns var labāk”. Viņam mākslinieks nav profesionālis - profesija, bet tāds pieaudzis bērns, kas kaut ko krāso tāpat kā viņa bērns. Ir arī daudzi cilvēki, kuri ir iemācījušies smuki zīmēt un izkrāsot un uzreizi sajūtas lieli mākslinieki. 

Īsi sakot, negribas būt vienā kategorijā ar bērniem un krāsotājiem?

Iespējams. [smejas]

Vai bija viegli atrast savu vietu mākslā?

Es vēl joprojām meklēju. Tā vairāk ir attīstība, process. Visu laiku ir idejas un plāni, ko un kā vēl uzgleznot, kādā materiālā. Piemēram, tie paši formāti ir ļoti slidens jautājums.

Cik es zinu, tu esi studējusi arī scenogrāfiju?

Jā, tajos gados, kad stājos Lietišķajos[1] bija skatuves dekoratoru kurss. Es trāpījos laikos, kad tikko bija atgūta neatkarība, bet īsti nebija jauna sistēma, viss jau nesabruka vienā dienā. Pēc tam dabūju darbu teātrī bijušajā Operetē.[2] Likās pietiekami stabils tālākais ceļš, un bija arī ko teikt.

Vai scenogrāfija un glezniecība atšķiras?

Nē, ne gluži. Telpiskā domāšana jau saglabājas abos. Tāpat, kad iekārto savu izstādi, tad arī veido savu stāstu, rada kopējo ideju.

Kā tev liekas, kas ir veiksmīgas izstādes pamatā, kad pēc tam var teikt, jā, tā ir tieši tāda izstāde kādu es gribēju?

Tad, ja ir šis stāsts. Un ja apmeklētājs to nolasa.

Un kā ir vai jūt  to, ka nolasa?

Dažreiz jūt, dažreiz nejūt. Man liekas drusku bēdīgi, ka nav tā tradīcija - publikas saite ar mākslinieku. Protams, atnāk draugi un kaut ko pasaka. Bet draugi ir draugi, viņi tevi pazīst. Mana pēdējā izstāde šajā ziņā bija laba[3], jo tur telpu saimniece visu laiku ir uz vietas, varēja vēlāk pastāstīt. Bet ja izstādi uztaisa muzejā, tad, protams, kāda tantiņa tur sēž, bet viņai jau nav dialogs ar apmeklētāju, līdz ar to es nezinu reakcijas. Līdzīgi ir ar atgriezenisko saiti ar mākslas kritiku.

Pirms pāris gadiem Jūrmalas muzejā bija laba izstāde, man svarīgs stāsts izstāstīts kurpēs, bet vai izveidojās dialogs... nezinu.

Kāda vispār ir tava attieksme pret piedalīšanos kopizstādēs?

Dažāda, tas ir ļoti īpatnēji. Ja izveidojas vienota doma, tad kopējā izstādē piedalīties ir labi - katrs nāk ar savu pienesumu, un tas ir kā labs ansamblis. Ja esi viens, tad viens pats arī iznes visu ideju, tāds solo stāsts. Man īstenībā ļoti patīk sadarboties. Lai gan idejas ne vienmēr līdz galam realizējas, prātā jau tas viss vienmēr ir ļoti skaisti.

Ja tev būtu jāizvēlas, tu labāk gribētu, lai tavi darbi nonāk LNMM vai Venēcijas mākslas biennālē?

Noteikti Venēcijā, jo tur ir izaugsme un svaigums. Būtiski ir neiestrēgt akadēmiskajā sulā un iet tālāk. Var zīmēt akadēmiski pareizi, bet laikmetīgi. Kad braucu uz Londonu, man ir divi muzeji, kurus vienmēr gribas apmeklēt, – Tate un Tate Modern. Bet, ja pirmo vēl var arī izlaist, tad otrais ir obligātais čekpoints.

LNMM ir ļoti labs, bet tie ir konservi, apturēts laiks. Bet tas viss ir pareizi, tādam tam arī būtu jābūt. Latvijā viss ir maziņš. Laikmetīgais muzejs plānojas kaut kad nākotnē. Mums ir Kim?, kurš darbojas ar ļoti mazu izvēlētu kompāniju. Darboties ar lielu gan arī nav tā uzdevums, nav jau muzejs.

Vai tavuprāt māksliniekam ir jābūt ieinteresētam apkārt notiekošajā, politikā un tamlīdzīgi, jeb pietiek ar iekšējo pasauli?

Kaut kur pa vidu. Apkārt notiekošajā noteikti jā, bet politika tas noteikti nav mans. Bet ja cilvēkam uz to ir nosliece un svarīgi, tad tas ir jārealizē, arī tādi mākslinieki ir vajadzīgi.

Un kāpēc tevi neinteresē?

Tas liekas pārāk tā… te viņi ir, te viņi nav. Tik nesvarīgi visi tie cepeši, rīt jau tam nebūs nekādas nozīmes. Negribas sevi šķiest tajā.

Bet kā ar globāliem jautājumiem?

Tāpēc jau es gleznoju putnus. Cilvēku attieksme pret dabu, to ko mēs visu laiku maitājam un uzskatām par mazvērtīgu. Tam pamatā ir nepareiza vērtību sistēma.

Cik daudz tev mākslā nosaka sistemātisks darbs un cik iedvesma, brīdis kad gribas gleznot?

Gleznot gribētos visu laiku. To ierobežo tikai sadzīve. Bet par mākslu domāju visu laiku, pat ja fiziski nedaru. Darbi man ir galvā, es tos vispirms ieraugu. Reliģijā ir tāds jēdziens kā “redzēt garā”, varbūt tas ir skaļi teikts, bet man šķiet tas darbojas arī mākslā.

Sanāk tāda kā meditācija?

Jā, un pa vidu darbība. Tas viss saslēdzas. Ar iedvesmu koķetē tikai tie, kam nav stabilu prasmju. Tas atšķir profesionālu mākslinieku no amatiera. Es, piemēram, esmu amatiere restaurācijā, restaurēju mēbeles savam priekam, un tur man vajag iedvesmu, lai darītu, jo... nav pamatzināšanu.

Tu arī esi strādājusi par pasniedzēju. Vai tas tev ir licis no jauna paskatīties uz to, ko tu dari, uz mākslu?

Es ik pa laikam to daru vēl joprojām. Jā, no tā vienmēr iegūst. Mākslinieks dzīvo savā burbulī, ritinās uz rinķi un jūtas diezgan pašpietiekams. Bet cilvēks, kuram tu māci, viņam rodas pavisam cits jautājums. Tu to jautājumu it kā jau zini, bet neesi piefiksējis, pievērsis uzmanību, paskatījies no cita rakursa, kaut arī šis jautājums it kā visu laiku bijis acu priekšā. Tas ļoti bagātina.

Bet vai māksliniekam obligāti kaut kur jāstudē, nevar būt autodidakts?

Teorētiski var. Bet ir arī praktiskās lietas. Latvijā ir labi, tas ka mums ir Pēterburgas skola, tas ir labs zīmējums un sapratne par to, ko dari. Ideju jau tāpat var izstāstīt un iznest. Bet, ko tad, ja neesi spējīgs uzzīmēt, arī deformējot formu jāsaprot kā, lai negriež acī.

Studiju laikā biju Holandē pāris mēnešus. Un mums jau bija automātā šeit iedzīts, ka jāprot zīmēt. Pārnest no dabas. Bet viņiem sistēma ir mazliet citādāka, dabas kopēšana nav svarīga. Kolēģi skatījās, kā es to daru, un bija šoka momenti. Citādi viņi ļoti labi zīmē, bet kopēt dabu īsti neprot, kamēr akadēmijā to iedod.

Es esmu runājusi ar tagadējiem mākslas studentiem, un ir bijis, ka saka: “Pirms es sāku studēt man bija tik daudz ideju, tik daudz, ko teikt, bet nevarēju uzzīmēt. Tagad es varu uzzīmēt visu, bet vairs nav ko teikt.” Vai akadēmija neiznīcina šo vēlmi kaut ko pateikt?

Tur jau tā fiška, ka pēc tam jātiek no šī rāmja atkal ārā. Es tagad mācos ikonu glezniecību. Man tur ir ļoti daudz problēmu, bet ne tehniskās, kā krāsas jaukt vai tamlīdzīgi, to es daru nedomājot. Jo pati māksla ir problēma, ne tehniskās lietas. Tajā brīdī, kad mākslā viss paliek vienkārši, tur kaut kas vairs nav kārtībā.

Kādas ir tavas domas par piedalīšanos rīkotos konkursos?

Konkursi noteikti ir vajadzīgi, lai arī jebkurā šādā pasākumā ir subjektīvā daļa. Bet nav jau svarīgas tās balvas, bet tas, ka vari tikt nolikts blakus un redzēt kopainu. Kādreiz bija baigais kārdinājums tikt Latvijas Mākslinieku savienības izstādē “Rudens”. Tajā varēja redzēt, kā izskatās jaunie blakus vecmeistariem. Šobrīd mazliet žēl, ka konkurss ir vairāk kuratora darbs. Viss jau ir labi un pareizi, bet tajā, kas bija, bija savs šarms. Šobrīd notiek daudz ļoti daudz labu izstāžu, bet kopainu grūti nolasīt.

Ir jau arī Pīgožņa balva ainavu glezniecībā.

Jā, bet tas ir ļoti specifiski. Pirmajā gadā tur bija daudz plašāka amplitūda. Pēc tam pielāgojās. Tagad tas ir segments segmentā. Arī milzīga amplitūda, bet neredz kopainu.

Ko tu domā par mākslas kritiku Latvijā, vai tā ir objektīva?

Tā ir maziņa. Man gribētos plašāku... Es ar to domāju, piemēram, ka Latvijas laika izdevumos tā bija ļoti plaša. Es, protams, nezinu, cik tā bija objektīva, taču tagad izdevumi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Mākslinieks nerada tikai pats sev, bet lai kaut ko pateiktu arī citiem. Mākslinieks dzīvo savā burbulī, viņam pietrūkst skata no malas. Ir vai nu slavas dziesmas vai mākslas zinātnieku retrospekcija par senajiem laikiem. Katru dienu atveras padsmit izstādes. Mākslinieki – draugi iet viens pie otra, bet kur ir mākslas kritiķi? Arī tas ir uzlikts uz mākslinieku pleciem, bet dziedāt slavas dziesmas vai kritizēt sevi ir pilnīgi infantili. Vajag skatu no malas, kas pasaka, ja sanāk, vai ja nesanāk.

Savā laikā vienai manai studiju biedrenei, kura gribēja galerijā sarīkot izstādi, atteica ar tekstu “mēs jūs nezinām un kāda garantija, kas no jums būs nākotnē”. Viņiem galvenais bija nekļūdīties! Nebija vēlmes paņemt kaut ko jaunu, nepārbaudītu. Tagad viņa dzīvo Amerikā un izstādās tur, to izstādi te tā arī nesarīkoja. Toreiz galeriju bija maz, tagad ir otrs gals var izstādīties, kas grib, ka tik maksā.

Vai māksliniekam maz ir vajadzīgs mākslas kritiķis?

Man kā man ir labi, kā ir. Bet šis ir stāsts par mūsu saskarsmi. Ir cilvēku grupas, kuras nekad nesatiekas, un ja tomēr tā izņēmuma kārtā notiek, tad ir lielie brīnumi. Šos atsevišķos burbuļus vajag salaist kopā. Un tā būtu mākslas kritiķu lieta – ieinteresēt un parādīt to profesionālo mākslu arī juristam, dakterim vai tirgus tantei viņas burbulī, lai „mākslas” uztverē viss neaprobežotos ar “izkrāso pats vai koka štruntiņu ar latvju zīmēm.

Varbūt tas ir tāpēc tā, ka mums mākslas kritikā nav autoritāšu, kurās visi klausās?

Nedomāju, ka tas ir iemesls. Es neatlasu speciāli konkrētu autoru tekstus, ja interesē, kurš uzrakstījis, tad paskatos. Var jau būt, ka citi tā dara. Es varu spriest tikai par sevi. Parasti tekstā paskatos vidus rindkopu un, ja tā ir laba, tad lasu arī visu pārējo.

Un nobeigumā ko tu teiktu jaunam cilvēkam, kurš ir nolēmis iestāties Mākslas akadēmijā, lai kļūtu par mākslinieku? Vai tas ir tā vērts?

Tur ir stipri jādomā. Kāpēc to dara. Bet tas pilnīgi noteikti bagātina, mākslas izglītība maina domāšanu.

Pastāstīšu par to, kā reiz Pedvālē vajadzēja taisīt objektu pie Ojāra Feldberga. Alise (Inetas meita – K.B.) vēl bija maziņa. Visu nedēļu nenormāli lija, bet nedēļas beigās paredzēta atklāšana. Garām nāca mācītāju grupiņa. Mans bērns tikmēr ņerkst, rāpo uz gravu. Bet es tajā brīdī biju sapinusies tīklā, viss sliktais, kas varēja notikt, bija noticis. Viņi pienāk klāt un saka: “Cik skaisti, tā ir tāda svētība!” Bet es tajā brīdī spēju tikai atbildēt: “Nevar saprast tā ir svētība vai sodība.” Darbs beigās sanāca ļoti skaists, tie bija it kā augšup ceļošies akmeņi, kur nevarēja saprast, kādā veidā tie turas. Bet tā es jūtos ik pa laikam – nevar saprast svētība vai sodība.



[1]No 1987.-1994. g. Liepājas Lietišķās mākslas koledža

[2]Rīgas Muzikālajā teātrī

[3] Izstāde “Pilsētas enģeļi”, kas notika ziedu veikalā/kafejnīcā Elizete no 09.11.2018. https://www.facebook.com/events/350277315722866/

Attēlā objekts no Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja  "Baltais mākonis" 2002 gads

Search