Izstāžu cikls PILSĒTAS EŅĢEĻI tapis, lai bez cilvēciskas augstprātības runātu par pašpietiekamo un pilnasinīgo pilsētas un dabas mijiedarbību mums apkārt. Tuvāk ieraudzītu, mūsu izpratnē mazo un neievērjamo būtņu pasaules ainu, kuras dzīvo savu lielo un patieso dzīvi bez liekulīgām drāmām. Šī pasaule brīnišķīgi iztiek bez mums, bet mēs bez tās būtu daudz nabagāki.

Pārfrāzējot Asīzes Francisku „Dieva at­ra­ša­nās pa­sau­lē iz­protama kā vi­ņa klātbūt­ne ik­vie­nā ra­dī­bā.” Ikvienā, kuru mēs redzam sev apkārt un kura ir neapšaubāma vērtība kopējā pasaules ainā.

Analizējot Čaka dzeju, lai gan mēs šo autoru stereotipiski uztveram par pilsētas dzīves trubadūru, viņa rindas ar vislielāko iejūtību tver arī pilsētas eko sistēmas būtisko līdzdalību dzīves procesos. Pilsētā mītošās mazās dzīvās būtnes reizē ir gan simbols, gan nozīmīgs vides raksturotājs. Šīs smalkās dzejas vibrācijas kalpoja par iedvesmas avotu izstādes tapšānā un ar to vēlos vērst skatītāja uzmanību uz varbūt neievēroto un mazāk analizēto slāni tik labi zināmā autora dzejā.

Kā izstādes centrālais elements izvēlēti savu laiku nokalpojuši verandas logu slēģi, kādus atpazīsim ne vienā vien Čaka laika Jūrmalas vasarnīcā. Slēģi kā logu aizvērtie plakstiņi uz kuriem spoguļojas dzejas dvēsele ir viens no spēcīgākajiem metaforiskajiem tēliem ar kuriem spēlējas autors. Turklāt, zinot, ka Aleksandrs Čaks piederēja pareizticīgajai kultūrai, nevilšus veidojas  paralēle ar pilsētas eko sistēmas ikonostasu, kas jau vistiešākajā veidā sasaucas ar vēstījumā iekļauto mākslas valodu. Zelts palīdz ikdienišķās ainas vispārināt, paaugstināt līdz zīmes statusam. Zelta fons ir kā gaismas vide, kurā iegrimusī pasaule darbojas tīrā enerģijā un mīlestībā, starptelpa starp sakrālo un laicīgo.

Katra nākamā cikla izstāde ir kā jauna lappuse ar jauniem vērojumiem un stāstiem, kas būtībā ir nebeidzami. Iekārtojot izstādi Ziemassvētku laikā esam aicināti izsvērt cilvēku iedomāto svarīgumu pretī “mazajai dzīvei”, kas risinās tepat mums līdzās.