Mežvīns

Vakara saules nokveldēta vecā nama siena apaugusi ar mežvīnu, veido dzīvotni mazputniņiem. Ik vakaru ap septiņiem pagalmā sākas jezga, no malu malām uzrodas zvirbuļu bari un bariņi. Man ilgi nebija saprotams šis ik vakara tracis.

Mežvīns burtiski virmo no spārnu un balstu murdoņas. Jezga, kuru var dzirdēt tālu. Un tad vienā mirklī pilnīgs klusums, kā uz burvju mājienu. Visa milzu saime devusies pie miera. Un nav pat mazākā nojausma, ka zaru un labu mudžeklī pukst daudzi desmiti mazu sirsniņu. No rīta, līdz ar pirmajiem saules stariem viss sākas no gala, tikai pretējā secībā. No sākuma viens kluss čiepstiens, tad pamazām tas pāraug viegli apdullinošā balsu korī, katrs steidz paziņot “Ho, ho, es esmu dzīvs, diena var sākties!”