Mēneša mākslas darbs

Inetas Freidenfeldes glezna Vēja ziedi

Redaktore  Aija Balode par šo darbu saka:

Paldies, mīļā Ineta, par brīnišķīgo jūnija Trīsvienību!!!
Man šī bilde liek domāt arī par "Dievu ar mums" - par Kristu. Kristus virs zemes - tik ļoti cilvēks un cilvēkiem līdzīgs, bet vienlaikus būtiski citāds.

 

Mākslinieces Inetas Freidenfeldes mājās ir Pārdaugavā, Bieriņos. Viņas darbnīca ir neliela otrā stāva istabiņa ar skatu uz apkārējiem dārziem. Pavasarī un vasarā tie ir pilni ar putniem, kuriem arī Bieriņi ir mājas. Tuvējo dārzu putnus Ineta atpazīst gan no skata, gan rakstura. Putni jau gadiem nāk pie viņas uz brokastīm, jo zina, ka šajā dārzā viņus sagaidīs kaut kas garšīgs. Kamēr putni mielojas, Ineta viņus skicē. No skicēm top gleznas – putnu portreti uz zeltīta fona, kas rada asociācijas ar svētbilžu glezniecības tradīciju.

Par gleznu “Vēja ziedi” Ineta stāsta: “Šim darba pamatā ir reāla aina, kuru redzēju pa verandas logu:  ziedošs ķirsis, kaimiņu mājas jumts un baloži, kuri nāk no rīta brokastīs. Vairākas reizes skicēju, līdz izveidojās šī konkrētā kompozīcija. Noziedot ķirsim, vējš nesa ziedlapiņas. Un šie putni, kuros ir kaut kas nemateriāls, kaut kas no eņģeļiem. Gaismā uz jumta viņi izskatījās kā kaut kas ļoti garīgs. Putni kā vēstneši starp pasaulēm. Tā izkristalizējās šis darbs un kompozīcija. Vēlējos attēlot tieši šo nemateriālo gaisīgumu, vieglumu – ziedēšanu un šos vēstnešus, kuri atnāk pie mums.”

Ineta glezno ne tikai baložus, bet arī vārnas, kaijas, zīlītes, zvirbuļus, citas dzīvās radības, kas apdzīvo Bieriņu dārzus. Viņas gleznās nav bezpersonisku tēlu, katrs putns ir uzgleznots kā personība, katrs ar savu raksturīgo izskatu un uzvedību.  

“Šie ir manas mājas putni. Saimniecības ēkā zem jumta ir baložu ligzdas. Vienu brīdi Rīgā baložu bija kļuvis ļoti maz. Bija tāda teorija, ka viņiem trūkst ligzdošanas vietu. No vienas puses balodis ir tāds parastais putns. Bet kad viņa nav, tu pamani tukšumu.

Sākumā mums baloži bija divi. Tagad es pat vairs nezinu, cik viņu ir. Skaisti ir vērot attīstību. To, kā izšķiļas mazais putns un tad vecāki viņu atved rādīt pļaviņu, kur dod ēst. Mazais putns ir tik sabijies, ka trīc. Tad pāris dienu laikā viņš izveidojas par pašapzinīgu pusaudzi – es te visu zinu!

Ir daudz fantastiskas nianses, par kurām mēs, cilvēki, neiedomātos. Piemēram, vārnas liek gulēt savus cāļus diendusā. Putnu mazās dzīves ir tik pilnasinīgas un pilnvērtīgas, un reizēm gribas teikt, ka cilvēkam būtu jāpamācās. Protams, daba ir daba. Viss nav tik vienkārši, balti un pūkaini. Bet tieši tā pilnasinība! Mums, mūsu cilvēku dzīvē, šķiet, ka esam ļoti svarīgi, vienīgi lielie, gurdie. Un visi pārējie ir mazvērtīgi.

Pandēmijas laikā, kad mēs visi bijām ierobežoti, mums šķita, ka dzīve apstājusies, bet tur, putniem, dzīve turpinājās. Ar visām viņu drāmām. Un tad tu redzi, ka šie ierobežojumi ir cilvēku galvās, mēs paši esam tos sev uzlikuši. Jā, varbūt ir lietas, kas mums ir vērtīgas, piemēram, ceļojumi, bet tas nav tik būtiski. Skaties uz putniem, un tā īstā dzīve ir te.”

Inetas gleznu zelta foni  vizuāli atgādina svētbildes un Austrumu baznīcas ikonas. Viņa arī ir apguvusi ikonu glezniecības tehniskos un ikonogrāfiskos principus. Par saviem darbiem viņa saka, ka tās ir parafrāzes par ikonu valodu. Uz zeltainajiem foniem Ineta glezno nevis svētos, bet gan mazās būtnes – putnus, ziedus, pat ezi, kaķi, peli.

“Ja skatāmies uz ikonu, tā ir ideālā pasaule. Tas ir kaut kas, uz ko tiekties. Tiekties kā uz labāko, perfektāko. Zelts, kas ir ikonās, tā ir pārpasaulīgā svētība, dievišķā gaisma. Savos darbos arī es izmantoju zeltu – es mēģinu parādīt šo mazo būtņu svarīgumu pasaulē. Ikonogrāfijā ir kanons, bet es nestrādāju šajā kanonā. Ikonās zelts tiek uzklāts perfekti, tur nevar būt plaisas, negludumi, visam jābūt maksimāli pilnīgam. Kā dievišķai pilnībai. Bet manās gleznās zelts ir saplaisājis, jo mūsu pasaule nav ideāla, un tā nevar būt ideāla. Bet mēs tiecamies uz ideālu. Šīs mazās būtnes varbūt ir tuvāk šim ideālam. Cilvēkam ir tik svarīgi kaut ko izspēlēt, bet  viņas vienkārši dzīvo.”

Tagad Ineta apgūst ikonu restaurāciju. Viņas darbnīcā zem balta audekla pārklājiem no spilgtās dienasgaismas paslēptas ikonas, kuras palēnām tiek attīrītas, atjaunotas un atkal iemirdzas.

“Pasaulē ir daudz brīnišķīgu lietu, kuras šobrīd nepilda savu uzdevumu. Tām ir gadījusies kāda nelaime, kuras dēļ tās vairs nav liturģiskajā procesā iesaistītas, un man gribētos, cik nu mani spēki un prasmes to ļauj, atdot viņām iespēju piedalīties un būt lietojamībā.”

Lai glezna “Vēja ziedi” jūnija mēnesī, kad debesis un zeme šķiet gaismas un Svētā Gara klātbūtnes caurstrāvotas, atgādina par katras mazās dzīves svarīgumu un pilnību.

 

Materiālu sagatavoja

Laura Feldberga

No 2021. gada 01. decembra līdz 2022. gada Lieldienām Bruknas kapellā būs apskatāma izstāde Pilsētas eņģeļi vol. X

Pārfrāzējot Asīzes Francisku gribētos teikt „Dieva at­ra­ša­nās pa­sau­lē iz­protama kā vi­ņa klāt­būt­ne ik­vie­nā ra­dī­bā.”