Izstādi tematiski veido viena pagalma stāsti, ļoti konkrēti putni, zvēriņi, augi, kuri tiek fiksēti ikdienas vidē, viņu dzīves telpā. Savā veidā tā ir mazo dzīvju dienasgrāmata, kuras vērojot var sajust, ieraudzīt, novērtēt to lielumu pretstatā cilvēka iedomātajam svarīgumam. Tas ir skrupulozs ikdienas darbs vērojot un fiksējot mazās pasaules ritmu, drāmas, laimes mirkļus utt. un apzinoties to nebeidzamību.
Projekts sākotnēji aizsākās kā iebilde pret pandēmijas karantīnu, kad tika nobremzēts ikdienas skrējiens. Un šādi, negaidīti, man atvērās apbrīnojama pasaule, kura virmo mums apkārt un reizē paliek nepamanīta. Pasaule, kura brīnišķīgi iztiek bez mums, bet bez kuras mūsu dzīves kvalitātes būtu daudz blāvākas.
Katra nākamā, šī cikla izstāde, ir kā jauna dienasgrāmatas lapa ar jauniem stāstiem un vērojumiem.
Būtisks nozīme mākslas darbos ir zelta fonam, kas aizgūts no Bizantijas sakrālās mākslas tradīcijas un palīdz šīs ikdienišķās dzīvās pērles pacelt pāri profānajai dzīves telpai, vispārināt, paaugstināt līdz zīmes statusam. Mazais kļūst liels savā trauslumā.
No vienas puses zelts ir tikai fons, kas apvieno "dienasgrāmatas lapas" un neļauj izšķīst sīkumos, no otras puses pārpasaulīgs elements, kurš pārceļ tēlus citā, augstākā laiktelpā, palīdz nolasīt projekta vēstījumu, koncentrēties būtiskajā.
Mākslas zinātniece, antropoloģe Ieva Melgalve savā pētījumā atsaucas uz teorētiķi Īenu Bogostu un manu mākslu definē kā mazās ontoloģijas, kur filosofiskās teorijas adušas iedzīvinājumu reālā mākslas procesā. "Tā ir vispārīga pierakstīšanas stratēģija, kas atklāj objektus un to savstarpējās attiecības. Bez ironijas reģistrē pasauli, vienlaikus atbrīvojot iztēli."
